Skaņu izruna bērnam attīstās jau kopš dzimšanas. Vispirms tā ir raudāšana, vēlāk jau dažādas rīkles jeb mēles aizmugurējās daļas veidotas skaņas, un ap astoņu, deviņu mēnešu vecumu – lalināšana, kad tiek veidotas dažādas dubultzilbes (ma-ma, ba-ba, pa-pa u.c.). Noteiktā vecuma posmā bērni fizioloģiski apgūst noteiktu skaņu izrunu. Skaņu izrunas attīstība tiek skatīta valodas ietvaros, jo dažādām valodām atšķiras ne tikai dažādu skaņu izruna, bet arī vecumposms, kurā tiek apgūta konkrētās skaņas izruna. 

1 – 2 gadi: patskaņi, P, B, M;

2 – 3 gadi: K, T, N;

3 – 4 gadi: G, S, Z, C, V, J, Ķ, Ģ, Ņ;

4 – 5 gadi: L, Š, Ž, Č, DŽ, F;

5 – 6 gadi: R; (1)

Šāda skaņu izrunas attīstība veidojas, balstoties uz bērna fizioloģiju un iespējām konkrētās skaņas izrunu apgūt un pielietot savā runā. Uz šo arī tiek balstīta runas terapija, ja bērns neizrunā kādu skaņu. Ir svarīgi, ka bērnam netiek spiesta kādas konkrētas skaņas izrunas apguve, ja bērna artikulācijā iesaistītās struktūras vēl nav gatavas šādas skaņas izrunai. Piemēram, ja bērnam 3 gadu vecumā uzstājīgi tiek prasīta skaņas R izruna, var veidoties nepareiza skaņas izruna (piemēram, ievibrinot lūpas, nevis mēles galu), kuru vēlāk izlabot var būt daudz grūtāk nekā iemācot skaņas izrunu no sākuma. 

Tāpēc ir svarīgi zināt vecumposmu, kurā konkrētās skaņas izruna tiek apgūta.

 

 

Izmantotā literatūra:

Latvijā veikts pētījums par skaņu izrunu – https://www.lamba.lv/attachments/rokasgramata/4_latviski_runajosu_bernu_normativi.pdf 

“Rokasgrāmata runas, valodas un dzirdes attīstībā un traucējumu izzināšanā”, I. Blūmentāle, I. Kalēja, I. Klatenberga, S. Kušķe, A. Vabale, 2014.